Singularitāte

autors: Lodveida_zibens [dzejoļi]

Viegls, dzeltenīgs plīvurs
Kā saldskāba domu piepūle.
Kāpiens kalnā,
Un acis aizklāj sārta Migla.

Es vairs nepūlos,
Manī sāk dzīvot citi.
Esmu varens.
Tu nevari apturēt krītošu koku.

Vai skaņa, vai klusums?
Nav krāsas!
Tikai vienā mirklī es sevī iesūcu Visu,
Lai beigtu eksistēt ar visiem Jums kopā.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
choc_shake_	2004-06-15 14:59
tu jau vienreiz uzsuuci sevii:) nu ir ok
Wendetta	2004-06-15 15:01
njaa.. ir ko padomaat.. interesanta noskanja.. bet patiikama.. :)
eugen	2004-06-15 15:04
..Andrejs Upiits, kkurjsj bija pazveeriix kritikjis :)))) arii raxtiija romantiskus dzejoljus padsmitajos gados.. ImKa pat sjo to ir komponeejis :)))
izdosies	2004-06-15 15:04
patika
Diddy	2004-06-15 15:38
Ak shitas romantikjis-iesuceejs!
yellz	2004-06-15 21:43
a man gan nepatika
LapsaE	2004-06-15 22:29
Brīnišķiga noskaņa. Man gribas raudāt, tāda izjūta, ka L_Z grib mūs pamest, atstāt. Prieks, ka viņš grib beigt ar mums reizē. ;)
Saapeem_dzimis	2004-06-16 11:04
drusk pretrunas...bet nav ne vainas...
marcopolo	2004-06-16 18:07
jaaaaaa :) labiiiii

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!