mēs nezinam ceļu. Pavasar esence

vēl varbūt vēlu vakaros redzētu tavu
Zīda pidžamu, oranžām pumpām,
Vismaz vēlētos.
Caur pasaules nabu un salauztu tālskati.
Manī lūkojies.
Magonēm acīs, gājis nebūtības dzīlēs.
Ko redzi?
Pasen, atgrieztā zemessegumā
Mēs gulējām
Sniegā.
Protams, tā nebiju es, tas nebiji tu.
Mēs bijām tik izbijušies
No eksistences esences
Tverami baisās dailes,
tā bijušies jūrasdziļu baudu-
jau kļuvuši akli pasaulei,
noslēgti zagļi,
slēpušies zelta gliemeža vākos,
sakļautiem spārniem,
katra pavasara pelēkā māllēpē.
Parasti.
Pārnestā nozīmē vairs
Nevaram lidot rīt,
Brīnīties.
Nav nozīmes ķerstīt ar mušpapīru
bijušas ainiņas.
Mušas dēj oliņas, dej aprīļa deju
Viss pūst,
plūst prom palu laika ūdenājiem.
Ķeriet, pirms beidzas.