Kopā (Mošķe???)

Dzīva glezna – groteska un baisa,
Mēs uz jumta tumsā, gaisma apakšā tik skaista,
Tu man māci tango pēc tam valsi kroplīgu...
Es pār malu kāpju, kļūt par spoku spocīgu!
Dzirdam kāpnēs blīkšķi, skrapsti, raudas,
Tur mazs bērns bez tēva, mātes gaudas,
Krūtīm savām – slimībā tik ļoti vārgām,
Piespiež klāt tas mironi, nē, kaķi, rokām aukstām, atsalušām, bālām!
Tu man prasi: “Vai tu īsts? Vai spoks?
Kaut kā neticas, ka esi šeit, ka esi īsts!”
Es tev: “Dārgā mana, dvēseli es tavu gribu,
Pievākt sev par trofeju, par savu īpašumu!”
Tad es tevi skauju, skūpstu, glaužu sevim klāt,
Vairs ne vārda nebilstam viens otram,
Nedejojam valsi, tango nāvīgo,
Tagad tikai vīna plīvurā kopā aizlidojam prom!