eleonorai

Viņa gribēja daudz,
Cik gan žēl, ka mira jauna,
Ak, zudusī Eleonora.
Tās acis
Tumši zilgas zvaigznes-
Dadži Dieva plīsušajā mētelī.
Tiecās viņš, mīļais Dieviņš
Izķemmēt mēslainē tos.
Viņas baltie, trauslie pirkstiņi-
Puķu dēstu sakneņi viņa kuplajos, tumsnējos matos,
auguši uz brīdi tur,
smiekli-
nicinājums sieviņām baznīcā,
pliķis mācītāja sejā,
iekonservēti burciņā,
ar norādi:
pret sprediķiem.
Viņa vēlējās daudz,
Ak, tik žēl, ka bija jānomirst jaunai.
Ar visu savu sirdi un sagrauzto morāli,
Ak, Eleonora!
Viņas komēta krīt,
Aste īsa,
Bezgala spīdīga gar debesu jumu.
gribu būt līdzīga-
Traukties pret stikla sienu,
Vēlētēties
Vēlēties
Reiz varbūt sasniegt.
Ieaugt šinī zemē līdz saknēm.
Neiznīkt.
Uziet īsteni vērtīgo.