** starp liesmām.

Tu noliksi manu skatienu
(slāpju pārpilnu)
uz savu durvju roktura.
Un vienmēr,
mājās atgriežoties,
pieskarsies tam
ar drebošiem pirkstiemm
Taču neapstāsies.

Tu noglabāsi manu apmulsumu
savas lietus jakas kabatā.
Un, steidzīgi tverot naudu,
atradīsi to arvien no jauna.
Uz mirkli pavērsies mākoņos.
Taču skriesi tālāk - uz vilcienu.

Tu ieslēgsi manus soļus
savā pulkstenī.
Un, nozvanot vakariņu laikam,
uz brīdi sekosi tiem.
Taču aizgriezīsies,
lai dotos,
kur mājīgums smaržo.

Tu novietosi manu tuvību
uz kamīna dzegas -
starp zaļām svecēm.
Un tur nu es būšu.
Vienmēr būšu.
Kaut liesmas par spožu kvēlos,
lai samanītu.
Mani.