veclaiku vēstījuma. arlekīns un balerīna

Viņš arlekīns, nezīmētām asarām pār vaigiem,
Viņa plaukstas neprot vairs glāstīt-
Pārāk daudz tur cirstas rētas.
Acu dobumos ogļu izdedži,
Viņš dedzis, nu akls pret pasaules sāpēm.
Muguru liecis soģis un tirāns bargākais-
Viņš pats.
Viņš nekad vairs nemācēs smieties, nespēs raudāt asarām.
Tikai iekšēji degs, degs nežēlīgi sāpīgi.

Viņa bijusi prima-balerīna,
Sirds ir žāvēta aprikoze tirgusgrozā-
Ņem par baltu velti itin tik pat kā.
Saliektas puantes, lauzta dvēseles potīte,
noplucis rozā tills un mežģīnes.
Viņas roka nekad nešūpos to šūpuli,
Vienmēr sāpes, sāpes.
Sastingušas gaidas un tukšais šūpulis
Tās klēpis sakaltis, gaida lietu tuksnesī.
Viņa ir Danaja, bet zeltlietus neielīst.
Tikai radioaktīvas lāses krīt,
Krīt nežēlīgi spēcīgi,
Viņas deja kroplīga.

acis kā bērnam, pielietas bēdām un neizprotamām sērām.
Vislielākās bailes neprotam saukt vārdā.
Tas baida.
Viņi cirkū, izkrāsotā teltī, ārā ir veiksmīgie, varenie,
Saujās tiem spēļlietas, vinnētas loterijā
Plīšlāči raudoši, butaforiski nieki citu cilvēku sirdsformā,
pūstas balongalvas uzpūtības,
Saujās vēl saķepusi lipīga cukurvate glaimu, izdevīga visādiem gadījumiem.
Viņi uzspļauj tiem sērajiem, nabagajiem,
Dodas dancot tālāk, svinēt dzīvi, īso materiālo paradīzi
Zemesvirsū.
Ieilgusi elizeja, kas zudīs
Bet sāpēs
Sāpēs
Arlekīns un balerīna bez burtiem, bez vārdiem raud asinis,
Turās gandrīz roku rokā pie pamestā šūpuļa.