pirms dārgakmeņiem sniegā

No karalistes “Realitāte” šonakti aizdejošos prom,
Marcipāna sirdi drupināšu,
Darināšu citā, deformētā formā.
Prātīgā prāta kuģa tilpnes grīdas greizos dēļos tiks cirstas
Reibinoši platas šķirbas, lai grimst,
Lai šonakt saprāts grimst,
pa burbuli noiet.
Vienkārši svinam, aizmirstamies,
Trīspadsmit kandelabros spraustās sveces lej svinīgsvētīgu gaismu
Pār antīko balles zāli,
Ovālos spoguļos mūsu spīdumu nebūs,
Vien soļi, soļi mežģās senā ārprāta dejā.
Steidzamies tagad dedzināt gabalus sevis,
drīz pāris pelēku vīru nāks,
dzēsīs sveces, lies rīklēs sev vīnpaliekas,
akurātām pelnkrāsas slotām saslaucīs skūpstus
portfeļos stīvos, liegs mīlu,
zīmēs diagrammas un pareizi pretīgas rīcības programmas
apnicīgi.
Nekautri vāzīs vāri pelēkbālu vāku šai naktij
Un izaicinās taktis sist citu-
Jaunu nākamo dienu.
Pelēkajiem un pareizajiem.
/nāc, izdejosim pēdējo valsi.
Un tad pa durvīm prom un prom,
Pret svinpelēku debess malu un jaunu, skumīgu dienu/