marija magdalēna pietur

Viņa marija magdalēna,
Skūpstītas tūkstoti lūpas.
Sirds-
Stacijas tunelis,
Vakara/dienas zilganā gaismā.
Tur stūrī kāds iereibis krāc,
Kāds steidz cauri, kāds-
Pieber ar drazām
Un aiziet.
Kāds-
Pēta un studē,
Vien izejot cauri.
Tūkstošiem cauri-braucēju,
Garāmgājēju netīrām kājām
No laukiem,
No pilsētas
Bagāti nabagi.
Bet viņa-
Svētā,
Svētā.
Bez grēka.
Jo mīl.
Mīl.
To
Vienu.
Viņš nezin,
viņš malā-
Kāds blandonis, dziesminieks, bards,
Noskrandis stabulnieks, ielu muzikants
Pleķainu platmali,
Izstumts no aprites,
Vēro
Viņas sēras.
Kamēr vara graši birst cepurē,
Viņš vēro,
Žēlo
Un pielūdz šo svēto.
Cik žēl,
Ka šīs dvēseles nesastapās.
Tad dzimtu Ēdene tām,
Izstumtajām,
zākātajām.
Dzeram!
Par mūžīgu nesastapšanos!