Pļauka...

Kad mīlestības pārpildītā sirds sāk gaudot,
Un vientulībā klusi raudot,
Domas šķirsta pagātnes grāmatas lapas,
Par gaidīšanu es šīs rindas rakstu.
Ar kādu izmisumā kliegtā vārda plaukstu,
Es tavā sejā triecu pliķi?
Ja tagad padevībā noliektu galvu,
Kā sunim ar kājstarpē iespiestu asti,
Man jāatdodas gaidīšanai,
Man jādomā par vientulību,
Kas tagad manas nervu šūnas grauž.
Kurš bij tas liktenīgais izmisuma vārds,
Kas tavā sejā pļauku sita?
Toreiz sapņojot par tavām siltām rokām,
Par tavām acīm un kaislīgajām lūpām,
Sirds krūtīs nežēlīgi sāka joņot.
Tā sūtīja tev mīlestības vārdus,
Un lūdza nozagt laimei vienu satikšanās mirkli,
Bet tava klusēšana dzina transā,
Gan manu sirdi, dvēseli un domas,
Gan mani pašu mīlestības skautu.
Un tagad gaidīšanai jāatdodas naivi,
Un jācer tevi atkal īstenībā skaut,
Lai nebūtu man atkal katru nakti,
Pa sapņos iestaigāto mīlestības taku,
Uz tavu sirdi iet.
Vai piedosi man manis sisto pļauku?
Vai savu sirdi kaunināt?
Lai atkal neizspēlē ļaunu joku,
Kas tevi iespējams var sāpināt.
Man tagad gaidīšana-svētki,
Vai tikai mīlestības loto?
Bet pašlaik manas bezjēdzīgās dzīves moto-
Ir gaidīšana!!!