kāds rīts....tas bija sen

rīts atnāk ar sauli aukstu
un skatās man istabā
vai tiešām tas kaut ko jaustu
no laika tik mūžīgā

vēl vakar es biju tālu
tik tālu cik negribas būt
un redzēju sejas bālas
un asinis kuras zūd

vai cilvēks ar ticību aklu
no dzīves neko nevar gūt
ir slimība – cilpa ap kaklu
nu saki kad ticība zūd

tik atkarīgs kļūsti no visa
kas bijis ir un vēl būs
tai brīdī kad dzīvība dzisīs
kad mīlot tu atstāsi mūs

un tomēr tu nespēj to saprast
kāpēc gan ir jāaiziet tev
ak piedod bet atbildi atrast
es nespēšu jautājot sev

ej pajautā debesīm zvaigznēm
tām kuras caur mūžību spīd
tais naktīs kad rūsa plaiksnī
vien dzīvības atblāzma slīd