Dusmas...

Nevaru ilgi dusmoties uz tevi,
Ne ļauties egoismam,
Kas cenšas pārņemt savā varā,
Jo tevi mīlu neprātīgi,
Kad tavās acīs lūkojos.
Ko darīšu ja sagrūs manu sapņu pils,
Kur šobrīd abi dzīvojam,
Ko darīšu ja aizaugs mīlestības taka,
Ko manā sirdī iemini.
Tad sēras pārņems manu sirdi,
Un melnās vārnas nežēlīgi ķērks,
Tās ņirgāsies par vientulību,
Kas manā sirdī atgriežas.
Un atkal iešu vientulības taku,
Kas pusi mūža staigāta,
Un bezceribu malkiem dzeršu,
Kaut neatdos tie zaudēto.
Labāk paslēpšu dusmas tik dziļi,
Lai vēl ilgi, ilgi tās meklētu.