domas kā mellenes savērtas diegā

domas kā mellenes savērtas diegā
viss tagad tik kārtīgs, ka taisni riebjas
bet prieks kaut kur dziļi papīrkurvī
zem avīžu kalniem ar to vecajām likstām,
ar prognozes trūkumu,
ar sliktākām laika ziņām, kā bija
kad nezini, ko kurā mirklī gaidīt..

bet nu jau laiks ar apgrieztām ciparnīcām
izgaist naktī, kad bailes grimst biezā tumsā
dvēsele var maldīties,maldīties, nezinot ceļu
ar porfeļiem dēmoni , biedējot bērniem miegu
es jūtos savādi, reibstu, jo beidzot ir miers
nav jāsmok pārlieku /ne/pareizā pasaulē
un to sadzirdu.. klusums apkārt man plešas
uz mēles sīvums rūgts, kā no ķiršiem
un aizeju tumsā neredzams svešiem
izskanot akordam skumjam..
-par zudušiem viršiem?
................
man atgriezties gribas pie savām blēņam
pļavās,kur vasaras lietū mēs slapji
bet kā bērni laimīgi skrējām
no rīta,tikko no miega Tu modies
uz spilvena atradi necilu pušķi
ar pļavas puķēm un rasu
tie Tev - par sapņiem un stāstu