Nu re, kā atkal man iet!

Es gribētu vienmēr būt laimīgs,
Bet, diemžēl, man nesanāk,
Un atkal kāds cits jau būs vainīgs,
Pie tā, ka ir savādāk.

No miega kad pamostos salda,
Kāds ātrāk ir pamodies jau,
Un rindai pie brokastu galda
Vēl beigas pat redzamas nav.

Kad beidzot pēc cīniņiem lieliem
Es skrienu uz tramvaju,
Kāds speciāli uz ielas
Man priekšā liek barjeru.

Kad birojā bikli un klusi
Es ieslīdu maziņš un melns,
Boss skatās uz manu pusi
Un nolamājas - tu velns!

Ar kolēģēm pārmijot vārdus
Es pūlos būt galants un smalks,
Bet bailēs plūkāju bārdu,
Kad izlīst man dzēriena malks.

Pēc darba dodoties mājās
Kā parasti, iesprūst man lifts.
Es sapīcis čāpoju kājām
Un apceru visu, kas slikts.

Un tā tikai vieglākā daļa,
Kas šodien uzbrūk kā tvans.
Jā, draugi, nav dzīve šī zaļa,
Bet varbūt ir jāmainās …man?