Ērgļi un aitas.

Par ērgļiem un aitām šeit gribēju rakstīt
Un arī jums kaut ko vēlējos prasīt-
Kas esat jūs- ērglis vai aita?
Kas esmu es- labā vai maita?
Šķiet visu mūžu būt aitai nācies,
Bet nu manā dzīvē kas cits ir sācies.
Nu varbūt ne dzīvē, drīzāk jau galvā
Un ceru- par ērgli būt sanāks balvā.
Par daudz uz zemes šīs aitas staigā,
Par to, kas populārs, balsī klaigā.
Un, protams, tās vienmēr turas barā.
“Neizlekt”- lūk, kādā viņas ir varā.
Vai aitas ir pelēkas? Protams- nē!
Tās visu to spožāko sameklē,
Lai baltos kažokos pļavā ietu
Un to, kas izceļas, projām triektu.
Bet ērglis priekš sevis savu dzīvi dzīvo,
Pēc zilajām debesīm tas vienmēr tīko.
Tam neuztrauc citu nicīgie vārdi,
Jo saprot, ka pasaulē dažādi prāti.
Bet tāpēc vien viņš necenšās patikt,
Jo tad var nākties par aitu palikt.
Vien, vai šis cēlais putns zin,
Ka tomēr par viņu kāds mēles trin?
Jā- cilvēks ērgli kā simbolu zīmē,
Pat dažas filmas par viņu filmē.
Bet aitas, kas laimīgi turas barā,
Un pašas par to tik ļoti ir starā?
Vai aita kādreiz tik īpaša kļūs?
Par viņas vilnu “paldies”teiksiet jūs,
Bet tās par īpašām saukt būs grūti!
Tās to vien zin kā pļavas un kūti.
Bet rakstot šo visu es sapratu vienu-
Es tiešām pret ērgļiem jūtu cieņu.
Bet kļūt par ērgli- tur jābūt spēkam,
Un ne vien idejām, kādam sauklim lētam.
Jā- tas man būs sapnis, mērķis, kur tiekties.
Es esmu aita, nu ko gan tur liegties.
Bet savam mērķim vienmēr ir jābūt,
Un to, ka aitai būt stulbi, ir jājūt!