narcisīte pavasarī

es esmu tumšsārta magone
starp pilsētas smilgām bālām
es kalpoju vienīgi savu iegribu dievībām
un narcisa mīlestībai
es esmu varena
kamēr mans spogulis gluds
nedus lauskās pe kājām
man nav māju
man nav tavas sirds
bet man ir manas lepnības pils
un iedomu, brīvības dēmoni
man ir tilti pār aizu uz skaisto
mani nesaista šīs zemes mīla
tavas vīnakrāsas lūpas, kraukļspārnu tumsas acis
nevilina
manu dvēseli svilina pašas iedomas un sumpurņu rēgi
gari un tumsas bērni
ap mani sanāciet
un dejojiet
pa pagalei nesiet
lai sadegu sārtā
pirms kāds pircis manu sirdi
lai irdinātu to un narcisu nomirdinātu
pagraba tumsā
bez spoguļa, maizes un ūdens