gara POĒMA

Tumsnējā pirmspusnakts stundā domāju, sniegs-
Balta, smalka kārta pār tavām tumšām drānām,
Izrādās būvgružu jūra, kķa javas smalkne putekļos.
Mēs esam še, diezgan cieši
Kopā, zaudētās telpās, sienās kur iesalis darbs.
Skarba vide, bijuši cehi un koncerni.
Piedod, es esmu ar sevi, sevī tik dziļi grimusi,
Nemanīju tavas asaras, vārdu, kas
Iedrukāts līdzās manam
(Piedod, ka biju tik dziļi sevī, nemanīju, ka aizej)
nu stāvu te viena,
sienās ņirdzīgi smejas blāvā mēness rētām klātā, nodzertā seja
gandrīz klusums, vien aizejošu nakts tramvaju švīksti,
no iekšrīgas ielām nesti, vāji atgādina, es dzīva,
dzīva ārpasaule turpinās īstenībā.
Pēkšņi parādās kāpņugalā vīzija:
Kāda tēlaina būtne,
nesaprotu, varbūt spokojas,
Eņģelis tas vai tu, atpakaļ atgriezties nācis,
Kāpis no pārpasaules pjedestāla?
Piedāvā nopirkt man kabatas izmēra gaismasstaru kūli un diapozitīvus,
Kas atdzīvinās tevi, viņu, nedzīvo pagātni, rudeni.
Es minstinos, maldos, apsveru cenu un dārgumu, elpoju senatnes dvesmu.
Neizpratne, iespējams, mēs dzimuši ne savā gadsimtā un tas eņģelis
(ja arī tu)
neliekas atklāti patiess. Šaubas grauž.
Maldamies kopā, tik pat kā roku rokā šinī rūpnīcā, pudeli ellīgi laba vīna līdzi,
Kabatā-sapņu murgaina fatamorgāna, fantāzijas par rītiem,
Kas nebūs.
Tev-gaismasstaru grami, senatnīgi diapozitīvi, kas mācētu atdzīvināt dzīvi.
Piedod, es tik dziļi sevī un maldos, dvēselē savā,
Ne tavējā, salauztos, demolētos sirdskambaru buduāros,
Tumsā, kur nespīd ne sveces liesmiņa,
(un mēness vecis arī aizgājis dusēt, laupot savu skopo, zilgano gaismu)
nemanu tevi un šodienu, vakardienu un nakti, mans eņģeli.
Varbūt atdod par brīvu tos diapozitīvus un savu dzīvi.
Es nākšu par tavu tapt
Patiesi un brīvi
Remontēsim viens otra dzīvi,
Sirdskambarus, privatizēsim kādu rūpnīcas korpusu,
Rīkosim balles tur.
Protams, būs daudz sasodīti laba vīna straumes un jautrība
Es nobeigšu savu ego un izniršu no purva,
Vien neprasi samaksu, atdod par brīvu.
Man savu dzīvi.