mājas

Mājas,
sirds klusi stājas,
vairs nav kurp iet...
jo tik tad,
ja silta sirds
un cilvēks,
kura acīs arī tava
ceriba mirdz,
pie siltām plaukstām
gribas pieglauzties
un vienmēr gribas atkal
un atkal atgriezties,
un nenedomāt pat projām iet...
Es nezinu kam jānotiek,
lai pelēkas pēdas sniegā
atkal cerību taku iet?
Tik vienu baltu sniegpārslu
manās atmiņu ragavās ielieciet...