jūra

uz Dieva sapņiem apbirušās,
balto ūdens ziedu zemes.
ņem cilvēks lāpstu,
lai savu realitāti vērtu.

un melnam jātop
tam, kas Dieva baltais.
un kaudzē tas,
kas Dieva sapņu dzirnās maltais.
- -
negribīgu kāju birums
blāvo acu lietus.
kas slīd pa sejām,
lūpu kaktus lejup liec.

tā saplok
Dieva sapņu dotais.
pa renstelēm
tas lāsēm ripo prom.
- -
tik tiešām dažiem
mīlestība - jūra,
kur sapņi vienkopus
pret krastiem viļņos lien.

un jūras zāļu
meitu garos matus
zaļās pītēs
dvēselīgi sien.