vētrasputns. bez konfektes iekšā

Tā būtne dejo vējā
Ar vējrādītājiem bez sejas.
Apburošs tās vārds.
Pēdas skarās pie jumtmalas skārda.
Viņa runā ar vēju,
Varbūt senprūšu valodā,
Pārdod pieskārienus,
Kamēr vēl slavena,
Viena,
Sieva vējam un vecai avīzes lapai,
Kas virpuļo gaisos.
Trausla un baisa
Melodija tās galvā
dauza katru ledus sienu,
sien katru dvēseli,
Kas vēlas sildīties
Tās ļaunā skaistuma gaismā.
Arī vecais mēness,
Nometis cēluma masku,
Seko šīs mirstīgās pēdām
Cerot dzert kādu elpu,
Ko atstāj viņa
Pie sena tējas namiņa sienas Vērmanes dārzā.