oda lepnajai II

Ar trulu uzgriežņu atslēgu dauzi
Man prātu,
Ārdi sajūtas
Darini mani bezspēcīgā jērā, kuru upurēt
Ārprāta lepnuma garam.
gardās karameles vēršas
Rūgtos pīšļos
Vērmelēs.
Vēlies savu taisnību, godību,
Laistīties manu
Asiņu gaismā.
Būs skaisti!
Bet viens no mums pamazām iznīks.
Liekas, tas pirmais tu, tad es,
Jo pat tikai eksistēt
Bez tevis
Nav man spēju.
Tad kādēļ
Kādēļ
Spēlējamies?