Kritiens

autors: Blansheens [dzejoļi]

Debesīs mani nosēdināji,
No turienes zemi redz vāji,
Zvaigznes man pinās matos,
Kad sēdēju greizajos ratos.
Tad pēkšņi krist zemē man ļāvi,
Es ceļā redzēju nāvi,
Pret zemi es atsitos smagi,
Un asinīs salipa nagi.
Es raudu joprojām, vai dzirdi?
Jo sasitu galvu un sirdi.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
dzejs	2006-01-23 11:34
sasitu ne tikai galvu :((
Plaanpraatinjsh	2006-01-23 12:21
Šausmīgs notikums,man tā nav gadījies,bet labi,ka nesasiti piekrišanu - galva un sirds sadzīs.
galvaskauss	2006-01-23 13:33
Trakulīgs dzejolis,bet ar to skaidrību grūtāk.
tavssargs	2006-01-23 21:32
Ja esi bijis armijā, tad vajadzētu saprast, ka desantā tā gadās bieži.
klusaisMiileetaajs	2006-01-23 22:37
Nevajadzēja tais greizajos, bet gan taisnajos ratos vajadzēja sēsties! Kur skatās CSDD?!
Blansheens	2006-01-28 12:17
da lab zemtexc jaasaprot :P
emigra	2006-01-30 20:55
man ļoootiiii patīk...

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!