Uz lūpām pameklē

Es tikai tagad sapratu, kā es mīlu šo līci -
Šo Dabas templi, kur ūdens virdz tik lazūrzils,
Kur dzelme sauc zvejniekus sev līdzi
Krēslā, kas viltīgi smaida un savā smaidā silst,

Un nirušajiem zvejniekiem caur lagūnas spoguli
Rāda, cik tur pret debesīm augļu daudz,
Un es kā šeihs baldahīnā nogūlies
Ar roku sniedzos tur, kur pīrāgs stāv lauzts.

Bet pīrāga tur nav, vien dzirdams kā kalpone,
Starp kolonnām aizslīdēdama kā kaķe smej,
Un es skrienu viņai līdzi pa trepītēm
Ātrs kā ainavā apmeties pavasara vējš,

Un tur, pie baseina zilgā es viņu notvēru,
Bet no pīrāga neatradu ne no nieka drupaču.
Krūtis viņai uztraukti elpoja. "Auša tu!
Uz lūpām man pameklē", dzirdu viņa man čukst.