veltījums tumsībai

Kosmosa aprises tik niecīgas
Salīdzinājumā ar tavu būtību burvīgo.
Zvaigžņu aukstā gaisma izplēn
Pret tavu acu
Skatiena spēku.
Universs tik sīks, salokāms,
Sabīdāms, kabatā ieliekams,
Samērojot ar daļu
Tavu domu dziļumu.
Mans debesu priesteri,
Tumsības burvi,
Melno purva akaču princi,
Stāsti,
No kādas planētas,
No kādas nerealitātes tu nācis?
No kāda materiāla tavs
Pjedestāls
darināts?
Stāsti, lai varu
Taviem stāstiem
Pretindi piemeklēt,
Lai varu izzināt,
Mezglus atšķetināt
Un noslēgumā-
Bēgt.
Bez pēdām
Aiz septiņreiz sešām jūrām,
Iedomu murgainu karietē,
Atpakaļ nelūkojoties,
Lai tavs tumsnējais skatiens
Pārsaldo lāstu neuzliek,
Nenobur vēlreiz.