rotaļīgi visnotaļ

Vārdi nav tik stipri, lai liktu ciest.
Arī acis vēsās
Un tēraudam līdzīgais maigums
Nav tas, kas var vilināt.
Svilinu pagātnes driskas,
Tiltus un zvejnieka vēstules,
Svilpoju senu maiju šūpuļdziesmu
Un lūdzos pēc laimes.
Karājos ikdienā,
Neprasmīgi sliecos pēc ekstāzes.
/starpcitu, to atrast var tevī/
īleni nav tik asi
kā tie gadi,
kamēr tu prom.
Teātra foajē gaidu,
Kad sākas otrs cēliens.
Varbūt tur vēl viens tu,
vēl viena es,
cita nākotne
un elegants duets, kura
šajā sonetā nav,
cik žēl,
bet ne jau visi tā māk.