Absurda scēna Sergejam.

Absurda scēna
Pie manām namdurvīm
Ar glāzi izgāzta liķiera un buķeti lētā spīdpapīrā.
Viņš, mans vīrs.
Apnicīgs, garlaicīgs,
Rūtotās čībās
Lāčo zem mana loga,
Vēlas, lai es atkal esmu viņa slogs.
Godīgi saku-
Tu man riebies,
Šis cikls sen beidzies,
Aizej.
Phe, viņš nesaprot,
Pārāk seklā zemē tā prāta sēkla dēstīta.
Viņš sev iestāstījis,
Ka es īstā.
Ko nu par to,
Īsta un neīsta,
Viņa rokās novītu.
Par papīra, porcelāna lellīti pārvērtos.
Aizveries.
Jo tas nav priekš manis,
Ej citus ziedulaukus bradāt un skaļi raudāt
Dzērumā.
Ne uz mana pleca savu galvu
Liec.
Es, tava sieva,
Tevi nīstu un nicinu,
Nebūšu sirsnīga, netaisos ziedoties-
Vācies!