Mēness seja

Skaistas meitenes sejā es veros
Ik reizes, kad skatos uz mēnesi
Kāpjot uz augšu koku galotnēs ķeros
Kur elfi un fejas mani vēro klusi.
Tie nopietni skatās, vai brīnums, vai zvērs
Uz brīdi tie izzūd lai apspriestos
Es liekos tiem kluss, tik mierīgs, tik sērs,
Pārāk noskumis lai izliktos.
Bet skaistule neizgaist no mana prāta
No manām acīm... Es krītu!
Tā skatās uz mani bikla un rātna,
Es saku: “Es atgriezīšos uz rītu...”