Sapnis par bizoni

Todien istabā saule neiespīdēja. Pārāk vēlu
viņš atvēra acis. Pārāk vēlu viņš sāka apjaust
dienas aprises.
Un zelta zivtiņas palika tur pat
skapjaugšā, raudot un vaidot.
Rīts. Bija tāds satraukts rīts. Sācies
bez saules un satricinājies
pats no sevis. Aizkari trīcēja,
galds trīcēja,
paklājs vibrēja. Viņš bija nikns. Viņš
bija nikns un piedzēries bizons.
Aizskarts un pieblīdis
savās dusmās viņš ārdījās, dusmojās,
lauza man rokas un pirkstus, vainoja:
„re, tās 16 šuves tevis dēļ! re!”
Tās 16 šuves atkal manis dēļ. Un viņš turpināja
lauzt, krēslu un gultu galu šķilas mētādams pa gaisu.
Dusmās viņš auga ārā no krekla.
Tas apspieda viņa treknās krūtis, vēderu un
rokas, līdz pogas trūka un sprāga vaļā uz visām pusēm.
Treknāks un dusmīgāks viņš brieda.
Ak, dullais melnais bizoni!
9.12.2005.