Vīzija

Ap sirdi kļūst baisi, bet viņa tik skaista,
Šķiet apziņa melo un viņa šķiet dejo,
Un nāk man virsū kā vīzija maiga,
Bet tuvāk par metru kļūst slepkava baiga.
Ar ieroci rokā tā tēmē uz mani,
Jau karā kritušo sēras skan.
Es kļūstu par kritušo, mirstu und alles!
Dzīrošu tagad tur aizkapa ballēs.

Pārvērties baltā pulverī – pīšļos,
Ložcaurumi mētājas kur nu kurais,
Tā skatās uz mani un seja tai gaiša,
Mīļa kā mūzai un tagad tā buras.
Kausā lej vīnu no manām brūcēm,
Ēd dievmaizi – manus pīšļus,
Bet smaids tai nav slepkavas smaids uz sejas,
Kā pāžam tas uzkrāsots šķībi.

Ak, nē, tā mana sieva, dzīve un nāve,
Kā sapnis nē murgs, bērnu pasaka,
Un acis tagad jau asaru pilnas,
Bet skatiens nav auksts, vēl mazliet silda.
Bailes man aiziet, atstāt to vienu,
Gribas to apskaut, bet nespēju...
Viņa ir pārāk tālu no manis...
...tik, cik jauns mēness vai varbūt nedzimis!?