mana pujene

es jūtos pārsteigts par tavu elpu
nedaudz sāļu un satrauktu
kūsājošu
tā gaiņā putekļus no mūsu attiecību plauktiem
no mūsu vienaldzību sedziņām
iztamborētām tik smalkiem rakstiem
tik vieglām cilpiņām
[jā, atceros, kā toreiz tu tās uzmeti uz adatas
un uzmanīgi skaitīji, lai būtu viss būtu pēc pamācības, pēc skices
no gudriem mājturības žurnāliem]

un kur tagad mēs esam?
es rītos lavos no mājas
lai nepamodinātu tavu spilvenu
pierakstu kladē aizbildinājumus
lai mācītos tos no galvas
un kur gan mēs esam?
tev vienmēr salst rokas un dienas
acis sasalušas jau vakar
bet mani ugunsmetēji
raugās citā virzienā
kur mēs esam?

es jūtos noguris no savas sejas
tavu plaukstu vēsā mierā
netraucētā
kas tagad tramīgi meklē siksniņu, kur pieķerties
jo jūti, ka laiks noveco, ka kuģis grimst
tik lēnītēm un trūkstot elpai
tik lēnītēm bez miera