Nenoskaidrots (mana labākā dzeja)

Nenoskaidrots

Kad bija man kādi vienpadsmit gadi,
Daudz ko man stāstīja draugi un radi.
Lika man strādāt, neļāva zagt,
Nevaj’got gulēt, bet vajagot rakt.

Tomēr ne visu sapratu es,
Kas palicis prātā no pagātnes.
Atceros, stāstīja viens jocīgs mans draugs,
Kam dikti garšoja cukurs un raugs:

„Braucēm ar moci, rajons bij’ Cēsu,
Domājām iesūkt aliņu vēsu.
Jābrauc bij’ tālu, kaut kur uz Valku,
Kur toreiz „pa lēto” zāģējām malku.

Ja atmiņa neviļ, tas notika Lodē;
Nostājām malā un iegājām bodē.
Paskrēja stunda kā filmā titri,
Izdzerti tika septiņi litri.

Rāpāmies atkal uz motorratiem –
Lai spēlējas vējš ar braucēju matiem!
Pēkšņi man mute palika vaļā –
Uz ceļa stāv mundieri salātu zaļā!”

Tālāk draugs atteicās atmiņas raisīt,
Pagātnē sērst un gudrības kaisīt.
Kāpēc viņš aprāva stāstāmo spēji,
Zina vien lielceļš un Vidzemes vēji…