Šonakts mežakapos

kad kapos mēnesgaisma nespīd
kad tumsa kapu kopas klāj
pār piesnuigušiem koku zariem
kā vējš, kā veļi sveikas māj.

un klusi ir te tā kā kapā,
ir apdzisušas dzīves dzirksts,
tik dažviet itkā pastiepušās,
vēl sveces tumsā blāvi mirdz.

un pieminekļi neredzamiem burtiem
par nezināmo dzīvi klāsta.
ciks smiets, cik iets un darīts,
vis velti, palicis te zemes aprīts.

un sniegs tik mīksti noslēpj grēkus,
lai zeme atkal taupa spēkus.
lai atkal kājas viņu mītu
un jaunas bezjēdzības tītu.

iet, aiziet laiks kā nokūst sniegs
un pašiem lemt vai paliks prieks.
Vai paies atlikušis mūžs
vien steigā drūzmā niekus darot.

bet zeme gaida tārpus barot,
mūs vietā stāsies dzīves prieks,
tie baltiem ķermenīšiem ņudzot
par musu sapņiem dejas dies.

tad kāpēc neapsteigt man tārpus
un nelikt pašam priekā gult.
lai tārpiem tiek vien mana miesa,
bet sapņi izsapņoti man.