īsta pēc īstās

Varu kliegt, smieties,
Raudāt, skaitīt balādes,
Iet uz tirgu
tavās pēdās,
Mēģināt aizskalot
Bēdas
Klozetpoda ūdensskastē,
Piedzerties, ārdīties,
Trakot un kost,
Vienalga,
Vienalga, tik un tā saņemu
Tikai tukšu apvalku, čaulu,
To, kas atlicis
No tevis
Pēc dienesta romāna
Ar kādu riebekli
Kaut kad ziemā.
Zinu, kā skūpstījāties sniegā,
Kritāt grēkā un mērcējāt
Pirkstus kanāla duļķainā ūdenī,
Ēdāt baltmaizi, minējāt rēbusus
Kaut kur parkā,
Zem kokiem,
Zem liepām
Slapstījāties un klīdāt,
Noslēgumā-bridāt uz simfonisku koncertu
Lija lietus
Tu viņu mīlēji.
Es?
Es tikai pēc tam.
Kaut kur figurēju
Tavā atmiņas kartē viennozīmīgi
Nenozīmīgi blandos.
Un baudu vājprātu.
Ar klusu somnabulisma un brendija piegaršu.
Līdz iznīkstu.
Klusi, kā nokaltis kaktuss.