Lasiet un smejaties.

Kaut kādas tur stacijas bērni
Kā vārnēni pilsētas skvērā
Par baltmaizes drupatām cīnās
un maisiņiem- politelēna-dzelteniem.
Nav kas viņu galviņas glauda
Un matiņus arī nebužina.
Tik mīkstsirdes večiņas tup operas ložās
un garām ejot kabataslakatiņā
asaras trauc.
Gārām iet vīri no rātes un
dižās pieres rauc-
šeit kļūda ir viesusies!
-Bet drīz tā kļūs liesāka.
Par daudz laika mēs veltam
bomžiem un iežiem, naudu
izklaidēs un niekos mēs šķiežam.
Bet mums vēl ir bērni-
tādi kā mežoņi, izlaisti vārnēni.
***
Nezin neviens pēc
kā sirds tiem ilgojas-
Zoodārzā vientuļas hiēnas kauc-
pēc extāzes ilgojas
to tumsnējais prāts.
Tad kad vakars, pienācis
gals, klusa balss teic-
nāc, re, kārtis man taro-
redzu tev seja priekā staro.
Es nākotni tavējo zīlēšu
un likteņa drusku
par labāku vīlēšu...