solus ipso

asarām acīs – viņa pagāja garām man
asarām acīs
vienkārša meitene –
ja vienkārša meitene spēj vispār būt
bija auksts rīts un es pielūdzu Bastejkalnu
bet baltā zeme kas kūpēja mazliet
tik viņas acīs kļuva baisi auksta
tā mani sveica pavisam mazu-liet
un jutu cik patiesībā karsta viņas plauksta
jau vienā mirklī – jau vienā acu skata mirklī
es gulēju uz mātes zemes
pat nevis uz – bet viņas ciešās skavās
kas dedzināja kailās miesas manas
bet viņai asaras bij acīs
nu ne jau daudz tik trīs vai četras kādas –
par sevi mani un par Bastejkalnu
kur aizliegt gulēt neesošā zālē
es sameklēju sevī visu kaunu
un vaicāju – nu kamdēļ raudāt Tev par mani
es students – nebēdnis
kam dažkārt varbūt tikai vēders tukšs
un pasitu padusē portfeli – kas šodien dienas kārtībā
ak jā – Mr Kūlis