mūža teātris

Viss, ko es daru-
Tā tikai uvertīra
Kaut kam svarīgam,
Kaut kam-
TEV.
Un tā visu dzīvi.
Apvītusi dīva
stīvu roku
Brauka pūderslotu,
Senatnīgi dvakojošu
pūdera, pagātnes
kaislīgas savienības
Pār pieri
Un brīnās.
Savītušas rozes
Kaut kur telpas stūrī
Grozā
Mulsi pieput
Pagājības pelniem,
Zirnekļu tīmekļiem.
Iedegas gaismas,
Viņa iznāk viena uz rampas
Un baidās.
Romeo nenāk.
Arī publika-mirusi.
Dvēsele saraujas čokurā
Tā kā tās lapas.
Nu jau novembris.
Aizcērtas dvaša,
Aizkrīt priekškars,
Ko cirtusi operas spoka roka.
Bet šoreiz tas spokainais-
Laiks.