Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

mana izvēle

Mīļais, ļauj man palikt šeit.
Es te iederos.
Šajā pilsētā, sauktai par naidu.
Tu nesaproti?
Es te iederos.
Te, kur neviens neliekas ne zinis.
Te, kur visiem viss ir vienalga.
Kur neviens nevienu nemīl.
Kur neviens nevienu nesāpina.
Mīļais, ļauj man palikt šeit.
Es te iederos.
Šī pilsēta ir manas mājas.
Tu nesaproti?
Es te iederos.
Te, kur nav gaismas, nav tumsas.
Te, kur nav telpas jūtām.
Kur nav smaidu.
Kur nav prieka asaru.
Te nav pieskārienu, nav bailes.
Te viss visiem ir vienalga.
Es nevēlos pamest savas mājas.
...ES REIZ JAU TĀS PAMETU...
Ej prom.
Lūdzu...
Ej prom.
...ES NEVĒLOS PĀRDOMĀT...


Viedokļi par dzejoli
 Plaanpraatinjsh  2005-11-21 09:39 
Nekur prom neiešu, bļin! :)))
 klusaisMiileetaajs  2005-11-21 13:29 
Kādas vēl pilsētas bez Jēkabpils ir Latvijā? Kurš pareizi atbildēs, tas būs
uzvarētājs!
 liecika  2005-11-21 14:14 
Jēkabpils :))))
 Plaanpraatinjsh  2005-11-21 17:21 
Daugavpils un Strenči! :)))))
 hektors_marss  2005-11-21 18:03 
nu kā var tā rakstīt, ir taču jāmācās (acīmredzot) kā rakstīt dzeju, šajā sadaļā
vispār tikai divi autori ir spējīgi kaut ko uzrakstīt, kaut gan es nesaprotu, ko viņi
te pie velna meklē, ja jau pabijuši augstākos plauktos!ko?a?
 nefa  2005-11-22 14:07 
dzejolis vienkaarshi panjeema.
 gundina  2005-11-23 21:53 
Pilsētas lielajā laukumā lasījās ļaužu bari,
Un ja ļoti tu pasteigsies,arī pagūt vēl
vari.

Valsts karalis bija atteicies no sava galma āksta,
Jo viņam bija apnicis,ka
taisnību tas stāsta.

Nepatika karalim āksta teiktais – melns,
Jo karalim bij
izlicies par baltu īstais velns.

Vēl viņš teica karalim, ka kājas velnam
līkas,
Bet karalis tik redzēja ka zābaki kā stīgas.

Jo tas velns jau brunčos
bij,un karals mīlēj viņu
Un sauca katru vakaru par savu drostaliņu.

Bet
drostaliņa klusībā pie zirgu puiša līda
Un ar to karsti mīlējās līdz gaismiņa jau
svīda.

Vēl āksts vieda karalim,ka augot pierē ragi
Bet karalis tam pateica, ka
jāmaksā būs smagi.

Tāpēc ākstu piesēja pie liela koka krusta
Un pletnes kas to
kapāja,kā naglām miesu dursta.

No rētām asnis pilēja, bet laukumā pie rāts
Liels
rožkrūms pēkšņi izauga un liesmoja kā sārts.

Tā dzīvē bieži notiekās,ka iemīlamies
velnos,
Un tāpēc īstu draudzību ar sparu vēršam pelnos.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?