jūŗja
mīlas viļņoti mati,
vētra guldīja nakti
zem sevīm, zem tevīm
mani atstāja citiem.
putu nadziņi
smilšu ribas.
dziļas rētas
pakrūtē sētas.
gulda mīkstā nemaņā
vētrainais mīlas maigums.
smaidīgs rīta svaigums
lūpas uz viļņa pleca.
| Viedokļi par dzejoli |
| Plaanpraatinjsh |
2005-11-17 17:40 |
Miilas viljnjotie mati... labi gan, vismaz nav jaamaksaa frizieram par ilgviljnju
likshanu.Izraadaas,ka miilai ir arii praktisks pielietojums. |
| Drusts |
2005-11-17 18:55 |
| :) |
| eugen |
2005-11-17 19:13 |
PL - kaadreiz [ja Teu taada ir] paskaties uz savu miiljo meiteni no riita - ar riita
aciim kaa vilnjojas vistaisnaakie mati :)) |
| Plaanpraatinjsh |
2005-11-17 20:53 |
eugen,
es jau tieshi taa arii tiku domaajis,bet kaa tad var iztikt bez miiljotaas
sievietes.Dzejolis jau taapeec ir labs. |
| klusaisMiileetaajs |
2005-11-18 00:08 |
Izlasīju divas reizes un ar katru reizi darbs iepatikās arvien vairāk un vairāk. Rīt
palasīšu vēl. Ja pamodīšos laikā...jo esmu pillā. :))
Lūpas uz Viļņa pleca,
Pa
ribām blusas leca.
Vētrā nositu blakti,
Tā Vilnis visu nakti... |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!