***

apsedzos ar klusumu nevēlos tevi vairs sajust
tavs rentgena skatiens liek iepeldēt man eiforijā
labāk ietinos koka cietajā mizā nekā redzu kā tu plūc akmeņus

smeldzes iespaidā saraujos embrija pozā
aizbāžu rīkli un aizturu elpu uz divām dienām
māte vairs nesauks jo iemīlējusies stikla tarā

tagad saproti ka ceļš uz bezgrēcību ir kropls
doma par tevi man liek uz minūti apciemot elli
es necenšos zaimot plikadīdu dieviem nē

uz brīdi atstāju telpu savienojos ar elektronu
tas paziņo ka sēdvietas vairs nav un viss
tad saprotu ka nav arī dvēseles kuru aizņēmos no tevis