Būsim...

Aplis pārvēršas lokā,
Mokās, agonijas mokās.
Tajās tālajās, saldajās
baltvīna rokās, narkozē
tā pārņem tevi,
atbrīvo. Dara nejūtīgu.
Pret visu. Pret mīlestību.
Lai cik salda tā nebūtu,
to nejūti. Narkoze.
Nikotīns, marihuāna.
Tik vien kā rotaļas smilškastē.
Bērnībā nosmakt no degoša
papīra dūmiem.
Paslēpties skapī.Lai neredz.
Lai nesoda. Lai neper.
Uztīsim smēķi, no
aplikācijas papīra.
Iedzersim uz veselību,
to peļķes ūdeni.
Tikai tā- lai mamma neredz.
Iereibsim, noreibsim
iesim. Laimi meklēt.
Būsim pirāti. Es daiļava,
tu āķis. Atradīsim apslēptos dārgumus
uz salas ar palmu.
Dod man brilijantus, dimantus
gadsimtiem glabātus.
Uztīsim smēķus! Iesim
uz upi!
Būvēsim plostu!
Būsim kā bērni!
Radīsim postu..
Bet nē. Tā nēesmu es.
Es tikai superlīmi pagaidām ostu...