No ceļojuma

Es eju tik tālu aiz šīs barjeras,
Tur, kur ieeja ir liegta...
Bet tas ir īslaicīgi, jo viņi pazīst mani,
Un viņu pretestība pret mani ir lieka.
Pāri mirušai ielejai,
Kurā gozējas vien senču galvaskausi,
Pāri kalniem ar apsnigušām virsotnēm,
Kas ir augstākas par Pasaules debesīm.
Pāri divu sauļu apspīdētam, neauglīgam laukam,
Cauri ellei un ēnu zemes debesīm,
Kaut kur tālu prom, no saspringtas rutīnas,
Ar dažiem gramiem kaut kā gaistoša es eju.
Ceļā nākas man uzskriet, gan sencim, gan nedzimušajam,
Bet tā ir tikai maza daļa, ko es piedzīvoju šai ceļā,
Tas ir tik maz, ka pat saujā vietas par daudz,
Tādēļ nav vērts to pat teikt, vispār nav vērts kaut ko teikt.
Patiesi, es esmu netaisnīgs pret tevi,
Bet es negribu stāstīt visu to farsu,
Tikai gribu tev palūgt vienu:
Tikai vienu vienīgu brīvības pilnu dienu.