Bezizeja

Viss tik krāsains un glīts,
Viss tik ko košs un skaists,
Galva reibst un sākas eiforija,
Es nejūtu ne sāpes ne nogurumu,

Pēkšņi neesu vairs drūma un īgna,
Esmu kļuvusi jautra un bezbēdīga,
Dzīve ir kļuvusi par īstu disnejlendu,
No kuras negribas doties mājās,

Tad beidzot iestājas rīts,
Es pamostos uz stacijas soliņa,
Un dodos meklēt nākamo devu,
Šoreiz pēdējo...

Lai tā ir morāle,
Neizacini likteni,
Jo tu to nepazīsti...
Morāles beigas...