vecais vīrs..

viņš sēdēja jūras malā
tik viens un tik nesaprasts
visapkārt pelēka tumsa
tik spīd vēl kur bākuguns..
par dranķa dzīvi domāja
tā sēžot vecais vīrs
par draugiem,kas reiz bija
par kuģiem plašumos
bija toreiz uzdzīve jautra
kad kuģis ostās brauc
bet tagad,kā izsviests uz sēkļa
un apkārt vēji kauc
meitene smaidīga,jauka
to sagaidot smēja arvien
ak,kur šīs jaukās dienas
tik atmiņas,atmiņas vien.
pīpi vīrs kūpināja
un klusi dziesmu dzied
par jaunību,kas bija
bet nenāk atpakaļ...