Kalps

Es esmu izmocīts starp dimensijām,
Tās šausmas – BŪT... Ir nepanesamas...
Ik dienas satikt viņus, atņemt spēku, enerģiju, laiku...
Tāds uzdevums klīst manās domās.
Pēc tam naktī lidot un dejot ar zvaigznēm,
Vai staigāt pa ielām un skatīties logos,
Kā viņi cieš, kā viņi raud,
Un tad atkal mirst pārvēršoties spokos...

Dieviem manā pasaulē nav sava spēka,
Viņi atņem man enerģiju lai radītu to...
Šī enerģija, ko nozogu Jums,
Ir ēdiens un dzēriens, nemirstīgo...
Es varu būt Jūsu uz mūžiem,
Bet man būs tikai viņi...
Es esmu kā starpnieks starp dzīvi un nāvi,
Un tas ir mūžīgi...

Man nav vārdu “prieks”, “laime”, nav arī gaismas...
Pasakiet man, kas ir laime,
Es to neredzu, es noteikti esmu akls!
Jūsu Saule dedzina man acis, es neredzu prieku!
Tumsa... vēl sapnis, dzīve murgs!
Jūs kļūstat nožēlojami, kad lūdzaties,
Pēc mūžīgas dzīves, prieka, mīlestības,
Nav nozīmes – KAD!?
Mūžības Jums nav un nebūs,
Mirstot līdz ar prieku – mīlestība zudīs...