žņaugs
Cik bezgala skaisti-
tā dzīvot.
Lai arī arvien es
Netīru tumsu aplijusi.
Mana flauta atkal ačgārni spēlē
kaut kādas sonātes
par derdzīgu mīlu.
Izlej savu melno gaismu
pār mani,
Radi dvēseles mokas,
skaistuma alkas,
Lai murgoju,
Ceļoju domugraudu
Bezdibeņos,
Lai mocos un mirstu
bet-
Jūtu.
| Viedokļi par dzejoli |
| AKAA |
2005-11-02 12:36 |
| izlec ar izpletni!:) |
| citagaisma |
2005-11-02 14:05 |
Lichia, lec droši:) Ja arī nepalīdzēs - neskādēs:))) [laba instruktora vadībā,
bīstamība nav lielāka, kā pārejot krustojumu ;)] |
| huntingbun |
2005-11-02 20:44 |
| Vaai pašas esat lekušas, mīīļās?? |
| AKAA |
2005-11-03 08:03 |
es esmu lekusi no 1700m 10 sek brīvajā kritienā! tas ir to vērts!!!
tagad Jelgavā
piedāvā no 4000m un 1 min brīvajā (laikam jālieto pamperi:)) |
| Lichia |
2005-11-03 21:12 |
Hmm, varbūt mēs tā kopistiski varētu veidot ķadu domubiedru-izpletņlēcēju
grupiņu-klubiņu ;)
Jebšu tāda jau pastāv? (Ak, atkal varbūt esmu atpalikusi no laiak
:)) Nja. |
| Nomads |
2005-11-04 12:24 |
Flauta kas ačgārni spēlē,
Upes kas atpakaļ tek
Man bija sapnis, kurā atdzīvoju
atpakaļ sevi, paņēmu izpletni un ielecu lidmašīnā,
Un Lichia bija nevis manās
šodienas domās,
Bet atmiņās |
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|
Reģistrējies šeit!