zaudētā laime

Melns klusums pār manu dzīvi un mēmums tāds, ka dvēselē sāp,
un savādas baiļu trīsas, un asaras acīs man kāpj.
melna neziņa pārklāja prieku, melnas sveces uz palodzes deg
un priekšnojauta, tik melna - kā palu upē udens tek
un bezcerība un bailes, un zaudētā laime, ko liedz mēms klusums un mēmums un neziņa un dvēsele tumsā kliedz.
melna saule pie melnām debesīm, melnas zvaigznes pusnakī mirdz.
melna neziņa iznāca ielās un melnām asarām raud mana sirds.
melnas rozes kristāla vāzē, melnais vīns, no kura tā slāpst.
un nekad agrāk es nezināju, ka šis melnums tik ļoti sāp.........