zem zelta dūmakām trauslām
zied ārprāta puķes manas
sitos ap tavu sirdi kā naktstauriņš pret gaismu logā
zeltainā ēna met mānīgu atspīdumu –
atsitos atkal un atkal pret aukstām kritušām zvaigznēm
varbūt tur vainīga nakts –
tā lietaina bija
neko citu tev piedāvāt nevaru –
tikai apjukumu savu