par suņuburkšķi

mēs varam pacelties un lidot,un varam arī ļoti zemu krist,
tos vārdus pasakot,ko nevar piedot,ar kuriem ļoti sāpīgi var sist.
un brīžam,neko ļaunu nedomājot,mēs spējam otru aizvainot un pelt,
un tad,ar lielu pārliecību,no darvas mucas gribam medu smelt.
jo tikai savu taisnību mēs redzam,tik savu sāpi,otra sāpi nē,
jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams,un akmens, mestais otra dvēselē...
un tā mēs visu dzīvi ejam,pa ceļam draugus pametot,
jo cita acīs skabardziņu redzot,var paša acīs baļķi nemanīt.
tik vēlāk,tad ,kad mūžs jau pusē,mēs sāpīgi jau apjaušam,
ka vietā,tur,kur mīlestība plauka,mēs redzam suņuburšķi noziedam.