~Saspēle~

Pasaules elpa kutina kaklu,
kaislīgi skūpsti - tik slapji,
es kampju pēc gaisa
ekstāzē karsta,
tu spēlē mani tik prasmīgi
kā multenēs enģeļi arfas.

Sviedri
vairs nejūtu, kur tavas rokas,
acis bail vērt vaļā,
ja nu princis pārtaps par vardi?
Bet princis par dēmonu pārtop,
kas kapu man kailiem pirkstiem rok.

Pasaules domas smacē un griez,
asiem zobiem atrauj dzīvo miesu,
dusmas tik liekulīgi pieglaužas klāt
un uzdzen man bailes,
kas iespiežas sīkākās porās.

Kliedzu,
vēl skaļāk
negaidīti, un tas nobiedē tevi
izkūsti līdzīgi kā saldējums uz mēles,
tu aizej, tātad var turpināt iesākto ceļu!