no cikla ...mūžīgi sievišķais... [ms II]

kāda lauzta līnija
kāds nejaušs žests
es tevi ieraugu
ar vēju tukšā klajumā
un saplīstu es sevī
(vēl noraidījis varavīxni)
kā bērna palaists ziepju burbulis
nekas no manis nepaliek
ne gaisā nedz uz zemes
es izzūdu kā saruna starp svešiem
gandrīz tukšā vagonā
kad vilciens pienāk stacijā
tas ir tik tukšs kā nakts
bez zvaigznēm un bez vēja


---------------------


viss pagājis aizmirsts un zudis
es varbūt vēlreiz gribu redzēt tevi
ne jau lai sālītu brūces
ne jau lai vainas un aizvainas
grašus krātu
vienkārši lai redzētu
bija nu bija vērts
elpot vētru

(buras saplēstas laivā lēnu
ūdens sūcas
rīt saule apspīdēs tukšus viļņu klajumus)


----------------------



es tomēr visās sievietēs
meklēju un atrodu tevi
es tomēr nevaru noliegt
un nomelot sevi
katra taka un rasas liekts
zāles stiebrs
stāsta un vizuļo dienas
tik ļoti
un ar tevi