sublimācijas paveids

autors: Lichia [dzejoļi]

Sublimējot domas par tevi
(tā vietā, lai domātu)
es veltu šo brīdi,
lai pašiznīcinātu sevi
Drusciņas destrukcijas
Brīdis uz palodzes
Slaloma virāžas
Uz nāves bāzes
Naktīs tās atnāk un paņem
Ar varu
Ar nāvīgi spēcīgu sparu
Kaut kas iegūst manu garu
Nāvīgi!
Šī inde
Es galinu sevi pa daļai
Tā lēni
caur sāpju okeānu
caur mūžīgu dzelmi
Saplosu
Varbūt rīt
Varbūt nāks vēl kāds.
Ar milzīgu rulli
Līmlentes
Un izmēģinās
Salīmēt
kaut ko no manis-
no atlieku gabaliņiem
baltu melu un sāpju.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
Jack_ass	2005-10-03 10:47
Davai samainam visus nosaukumus, davai ka sarakstam tos uz papiira lapinjaam, kaartiigi sajaucam un tad nejaushaa seciibaa pieliimeejam pie patiesajaam fotograafijaam... tad es buushu naave, tu buusi dziive. man rokaas buus zobu birste, bet tev gilette match 3 draugs ar ibumetiinu, ruugtu analgiinu, mums peedas dziis, bet bites vaaks amfetamiinu... bet ofisu darbinieki staavees rindaas peec piena
Lichia	2005-10-03 20:32
[..]un tad varbūt uzlēks saule un mēs modīsimies savandītā gultā, un kaut kur smaržos pēc kafijas. Un varbūt es būšu priecīga. Un varbūt būs kaut kādi ceļi-neceļi, kur iet. Un bites dūks kaut kādā pļavā, un stāstīs par mūžīgu laimi. Un rindas saruks, kādam izlauzīsies smaids.
Jack_ass	2005-10-05 16:11
to Lichia tavs skatiens raugaas uz peleeko pasauli kaa debesis raugaas uz mums un pieskjir pasaulei kraasas ja maaku to kodus atsifreet mees pluustam dazaadaas dimensijas vienojoshajaa pilseetas ielu asinsritee kaa nezinaamas izcelsmes sveskjermenji, plaushas smadzenes sirds priekshpilseeta, skola un vecpilseetas tirds cilveeku pasaule, pilseetas, muuris, brugjis, betons un celji bez atbildeem – kurp? Taas sienas, labirinti un strupcelji nav skjeerslji ja esi muuzika caur sienaam ejosha pulseejosha un transformeejosha bet uzrunaajosha un atpaziistama skanja jau nekad neaiziet ja to dzirdu tad taa ir pie manis naakusi..cietumi, sliedes, smacee, aiziet, dieviskjas domas, sarkans peleeks melns sarkans peleeks melns ...purpurs un ultramariins! vai esam no dazaadaam visuma puseem naakushas taalu pasaulju atluuzas kuras paarsteigtas nonaak viena spiideklja orbiitaa esi pilseetas brugjii izdiidzis magones zieds ruugts un kaa praatu vaardojoss opijs domas, skaistaa kaa ljaunuma pukje bet kas maak savu skaistumu kaa melus niist norauj pliivuru redzi ka tronii joprojaam ir naids
Lichia	2005-10-05 19:25
to Jack_ass: mēs mēdzām elpot vienu gaisu un raudzīties vienās un tajās pašās debesīs. Mēness uzlēca spoži violets un es biju kā tā senaizmirstā melodija, ko pusaklais dziedonis pilsētas sirdī uz stūra spēlēja uz gaistošas cītaras. Atpazīstama, tik dzirdēta, bet tomēr nespēj atminēties ne tās vārdus, ne nosaukumu. Tu vienkārši JŪTI. Es redzēju tavu veidolu kaut kur starp baložu pārpilniem pagalmiem un satelītantenu mūža mežiem. Es atradu ceļu uz bezgalību. Tu atvēri durvis uz pilnību. Un, kaut kur, pašā vecpilsētas zenīta punktā, ietrīcējās pāris akordi, kas vēstīja par bezgalīgās tumsas atnākšanu. Un tās laikam bija beigas. Pat bruģis zem mūsu soļiem izkusa.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!